Brāļu kapu komiteja

Brāļu kapu komitejas nodibināšana
1920.gada 10. martā pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinājuma tika nodibināta Brāļu kapu komiteja. BBK locekļi bija ministru prezidents, visi ministri, armijas virspavēlnieks, priekšstāvji no Sarkanā Krusta, Rīgas pilsētas valdes, Sieviešu palīdzības korpusa, Latvijas tirgotāju savienība u.c.. Par BKK priekšsēdētāju tika ievēlēts Ministru prezidents K. Ulmanis, kā arī tika nolemts „lūgt valdību pārņemt vēsturiskās kauju vietas savā rīcībā, stāties pie kapu apzīmēšanas un uzkopšanas, vācot līdzekļus visā valstī”.
 Valdība piešķīra kapu kopšanai 50 000 rbļ.  Pirmajā laikā līdzekļu trūkuma dēļ kapu uzkopšanas darbos tika nodarbināti karagūstekņi. Iespēju robežās apbraukājot kauju rajonus visā valstī, ar dzeloņdrātīm iežogoja lielākās apbedījumu vietas, lai tās neietu zudumā. Ārpus Rīgas esošo Brāļu kapu uzkopšanai tika izsniegti pabalsti.
Tika izstrādāti pirmie noteikumi par apglabāšanu RBK, kā arī par pieminekļu likšanu.
Tāpat tika pieņemts A. Zeidaka izstrādātais RBK dārznieciskās izbūves plāns.
Valdības locekļu līdzdalība BKK darbā ļāva vieglāk saņemt valsts līdzekļus Brāļu kapu iekopšanai.
                1921./22. gadā komitejas darbība pieauga. Sabiedrības aktivitātes rezultatā savāktie līdzekļi ļāva kapus uzkopt, veidojot celiņus, un apstādot kapus ar ziedošiem krūmiem un puķēm.
1922.gadā Ministru prezidents Z.A. Meierovics ierosināja pārveidot BKK par „publisku” biedrību, lai tajā varētu piedalīties ikviens Latvijas pilsonis bez tautības (izglītības) un ticības izšķirības. 1922.gada 2. maijā Ministru kabinets apstiprināja jaunās BKK statūtus. BKK darbību uzraudzīja Kara ministrs. 1922. gada 21. jūnijā  notika BKK dibināšanas sapulce.
Komitejas valdē ievēlēja ģenerāli Jāni Balodi, mācītāju Edgaru Bergu, pulkvedi Eduardu Laimiņu, Rīgas dārzu direktoru Andreju Zeidaku, dārznieku un uzņēmēju Frici Lasmani, latviešu strēlnieku bataljonu dibinātāju Jāni Goldmani, arhitektu Paulu Kundziņu. Valdes kandidātos-  uzņēmēju Edvardu Kurauu, Sieviešu palīdzības korpusa pārstāvi Alisi Sūnu, mākslinieku Jūliju Madernieku.
Dibinātā BKK neuzsāka savu darbību no jauna. Tā turpināja iepriekšējās  BKK darbus, turklāt valdē lielākoties bija tie paši cilvēki, kas aktīvi darbojās arī iepriekš.
Kopsapulcē tika ziņots par iepriekš veiktajiem darbiem un tam iztērētajām naudas summām.
 
Finanšu līdzekļu vākšana
Viens no svarīgākajiem BKK darbības virzieniem bija līdzekļu piesaiste RBK labiekārtošanas un izbūves darbiem.
Pirmās summas jau 1920.gadā BKK piešķīra valdība, taču topošajai valstij bija daudz finansiālu vajadzību, tādēļ bija jāmeklē arī citi ienākumu veidi. Tomēr valdība turpināja ik gadus piešķirt BKK prāvas dotācijas. Tā parasti bija lielākā BKK budžeta daļa, tomēr BKK centās kapu izveides darbam piesaistīt ziedojumus no dažādiem avotiem – pašvaldībām, fondiem, uzņēmumiem, privātpersonām. Sadarbība ar Rīgas pilsētas valdi notika pastāvīgi.
Ienākuma avoti BKK:
loterijas organizēšanas;
ziedojumi no restorāniem par tirgošanos pēc pl. 2 naktī.
Līdzekļu piesaistei BKK izmantoja savus atpazīstamākos biedrus.
Kapu izbūves vajadzībām valdība piešķīra BKK vienīgās tiesības Allažu šūnakmens lauztuvju izmantošanā. Apsardzības ministrija piešķīra BKK vienīgās tiesības izgatavot un pārdot Latvijas Atbrīvošanas cīņu dalībnieku piemiņas zīmes.
Rīgas pilsētas dome pieņēma pozitīvu lēmumu par kapu zemes piešķiršanu BKK par brīvu.
 
Līdz pat 1936. gadam, kad galvenie kapu izbūves darbi tika pabeigti un RBK iesvētīti, darbu intensitāte bija līdzīga un arī ikgadējais budžets svārstījās 150 līdz 200 tūkstošu latu robežās. Ar 1935 gadu, kad tika pabeigts un atklāts Brīvības piemineklis, mainījās BKK budžeta  struktūra, jo Brīvības pieminekļa komiteja bija lēmusi savākto līdzekļu pārpalikumu nodot BKK RBK celšanas darbu pabeigšanai.
RBK iekārtošanas un izbūves darbi bija izmaksājuši ap 2 milj. latu. Šāda vērienīga projekta īstenošana nebūtu iespējama bez labi organizētas koordinējošas struktūras. BKK uzņemoties šo uzdevumu, piesaistīja gan valsts, gan plašas sabiedrības iespējas, nodrošinot darbu vadīšanai un veikšanai profesionāļu komandu.
Jau 1920. gadā  tika pieņemti noteikumi par apbedīšanu RBK un par pieminekļu uzstādīšanu.
1924. gadā, sakarā ar RBK iekārtošanas darbiem, BKK paziņoja sabiedrībai par kārtību, kāda Brāļu kapos  ir jāievēro  ikvienam:
 
Noteikumi.
Brāļu kapi ir tautas svētnīca, kurā mums jājūt zināms svētsvinīgums, kamdēļ tiek stingri noliegts ar automobīļiem jeb pajūgiem braukt pa ieejas aleju. Tāpat stingri noliegts kapos vest suņus.
Organizācijām, kas vēlas sarīkot uz kapiem gājienus, par to jāziņo Komitejai jau dažas dienas iepriekš, pie tam gājiena gaitu, lai nerastos dažādības, jāved pēc Komitejas izstrādātas kārtības.
Atsevišķu kapu uzkopšana var notikt tik no Komitejas puses, bet ne caur citiem un katrreiz  vajadzīga sevišķa atļauja. Turpmāk tiek noliegts taisīt atsevišķas kapu kopiņas, kas traucē vispārējo kapu iespaidu. Tāpat krustu uzlikšanai vajadzīga Komitejas piekrišana.
 
Lielāko piemiņas pasākumu organizēšanu uzņēmās pati BKK – tās bija manifestācijas valsts svētkos 18. novembrī, kā arī Kapu svētki Brāļu kapos, ko  parasti noturēja otrajos Vasarsvētkos.
Jau 1924. gadā Brāļu kapiem tika iegādāts kapu zvans. To iesvētīt Kapu svētkos BKK uzaicināja bīskapu K. Irbi.
Lai skaidri definētu apbedīšanas kārtību RBK, 9.05.28. BKK valde pieņēma noteikumus par apbedīšanu, kas paredzēja , ka RBK var tikt apbedīti:
visi Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri,
visi virsnieki, kuri piedalījušies Latvijas atbrīvošanas karā un Pasaules karā strēlnieku pulkos,
vecie latviešu strēlnieki tiem atvēlētajā kapu nodalījumā.
 
Vēlāk šie noteikumi tika papildināti ar instruktoriem, kas piedalījušies Latvijas atbrīvošanas karā.
BKK pienākumos ietilpa arī augstu ārzemju viesu uzņemšana Brāļu kapos.
12 gadus pēc pamatakmens likšanas BKK organizēja nozīmīgākos Brāļu kapu svētkus – Brāļu kapu iesvētīšanu.
 
BKK darbība ārpus  Rīgas
BKK Rīgā gan atbalstīja, gan uzraudzīja vietējo iniciatīvas grupu aktivitātes. Daudzviet BKK ierosināja vietējo nodaļu izveidošanu, kad atsevišķi iedzīvotāji griezās pie BKK ar lūgumu sakopt kādu karavīru kapu vietu vai uzcelt kādu pieminekli. BKK nodaļu skaits auga: ja 1922.g. BKK bija 274 biedri un  9 nodaļas, tad jau 1930.g. bija 25 nodaļas ar vairāk kā 600 biedriem. Nodaļas patstāvīgi uzņēma  biedrus, ko BKK valde apstiprināja. Laikā no 1920. Līdz 1940. gadam BKK vienā vai otrā veidā atbalstīja praktiski jebkuru karavīru piemiņas iemūžināšanas iniciatīvu.
 
BKK personālijas
BKK veidoja un tajā darbojās sava laika sabiedriskās dzīves virzītāji, kas bija pazīstami  un sabiedrības novērtēti.
Daži no viņiem ir labi zināmi arī šodien. Tādi vārdi, kā ģenerālis Jānis Balodis, tēlnieks Kārlis Zāle, dārzu arhitekts Andrejs Zeidaks, arhitekts Pauls Kundziņš. Viņi bija to vidū, kas virzīja BKK darbu un panāca to rezultātu, ko mēs zinām šodien.
Arī tie BKK valdes locekļi, kuru vārdi vairumam šodien neko neizsaka, bija tie , kas virzīja un veica šo darbu. Mēs par viņiem šodien zinām maz ne jau tāpēc, ka to devums Brāļu kapu darbā būtu neliels. Viņus, diemžēl, skāra politiskās vēstures rats.
 
Edgars Bergs, mācītājs
BKK valdes priekšsēdētājs no 1922. līdz 1944. gadam
 
Fricis Lasmanis, dārzkopis, tirgotājs, sabiedriskais darbinieks
 
Roberts Bērziņš, pedagogs, literāts.
BKK valdes loceklis no 1927. līdz 1935. gadam.
 
Jānis Šūmanis, kapteinis- leitnants,
BKK sekretārs no 1923. līdz 1934. gadam
 
Tās ir tikai dažas no personībām, kurām mēs varam pateikties par darbu, ko BKK veica mūsu karavīru piemiņas saglabāšanai. Tie  ir:
Eduards Kuraus, rūpnieks, akmensapstrādes uzņēmuma īpašnieks;
Alise Sūna, Sieviešu palīdzības korpusa priekšniece;
KārlisBērziņš , grāmatu tirgotājs;
Eduards Rozītis, uzņēmējs;
Ernests Rudzītis
un vēl citi, kuru vārdi vēl jāprecizē.
 
Līdz ar padomju okupāciju 1940 gadā BKK pārstāja darboties, tomēr juridiski tā pat netika slēgta. Līdz ar padomju okupācijas atgriešanos 1944.gadā  Latvijā  BKK darbība beidzās.
BKK dokumenti, kas  glabājās Brāļu kapu vārtu  telpās, tika izvazāti un sadedzināti, tikai daļa protokolu grāmatu nonāca pieminekļu aizsardzības dienestu rīcībā.
Atmodas sākumā 1989. gada 15. aprīlī vairāk kā 300 entuziasti no visas Latvijas atjaunoja BKK darbību un tā darbojas līdz šodienai.
 
Atsauce :  „Brāļu kapi  1915 – 1936-2011” ,  Rīga, 2011, 57.-82.lpp.  Eižens  Upmanis „Brāļu kapu komiteja”.