Latvijas republikaLatvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.
1. Pasaules kara laikā valstis, kas vairāku gadsimtu laikā bija noteikušas Eiropas likteņus — Vācija, Francija, Krievija — bija stipri novājinātas, bet Austroungārijas impērija sabruka pilnībā. Rezultātā Centrālajā un Austrumeiropā bija izveidojies politiskās varas vakuums. Ieilgušais karš liecināja par Eiropas monarhistiskās sistēmas nespēju atrisināt samilzušās starptautiskās un nacionālās sociālās un politiskās problēmas un nodrošināt tālāko attīstības progresu. Bija nepieciešams meklēt un ieviest jaunu pasaules kārtību, kas balstītos uz kādiem citiem principiem. Par tādiem stihiski kļuva demokrātijas un nacionālas valsts idejas, kuras sakņojās vēl Eiropas Apgaismībā un nu sāka arvien aktīvāk tikt sludinātas, un ar lielāku vai mazāku tautas masu atbalstu tās īstenoja praksē gan mērenas, gan radikālas politiskās partijas. Tā kara laikā tika izveidotas jaunas nacionālas valstis, kā Somija, Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija, bet Krievijā un Vācijā revolūcijas sagrāva valdošās monarhijas. Latvijas valsts izveidei nozīmīgs bija Brestļitovskas miera līgums 1918. gada 3. martā, kura rezultātā Krievija atteicās no tiesībām uz Vidzemes un Kurzemes teritorijām. 1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II pasludināja Baltiju par brīvu un patstāvīgu apgabalu. 1918. gada 5. novembrī Rīgā tika pasludināta Apvienotā Baltijas hercogiste ar Mēklenburgas hercogu Ādolfu Frīdrihu priekšgalā, taču tās mūžs bija ļoti īss, jo jau 1918. gada 9. novembrī Vācijas impērija beidza pastāvēt un 11. novembrī tika noslēgts pamiers starp Vāciju un Antanti. Tajā pašā datumā pēckara ietekmīgākā valsts Lielbritānija atzina Latvijas Nacionālo padomi kā de facto neatkarīgu struktūru un Z. A. Meierovicu kā neoficiālu Latvijas Pagaidu valdības diplomātisko pārstāvi (Balfūra nota). Satversmes Sapulces pirmā sēde Dienu pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas — 1918. gada 17. novembrī — tika izveidota Tautas padome, kuras uzdevums bija veikt politiskās konsultācijas un organizēt Satversmes sapulces vēlēšanas. Tautas padome darbojās līdz 1920. gada 1. maijam, kad uz savu pirmo sēdi sanāca Satversmes sapulce. 7. februārī “Valdības Vēstnesī” publicēti Centrālās vēlēšanu komisijas un apgabalu vēlēšanu komisiju sastāvi Satversmes Sapulces vēlēšanām. Centrālās vēlēšanu komisijas sastāvā tolaik ir 17 locekļi, no kuriem 16 ievēlēja Tautas Padome, bet vienu — Senāts. 17. februārī “Valdības Vēstnesī” publicēta Centrālās vēlēšanu komisijas pirmā instrukcija “Par Latvijas Satversmes Sapulces vēlēšanām”. 1.martā apgabala vēlēšanu komisijas sāk pieņemt deputātu kandidātu sarakstus. Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Vēlēšanās bija ļoti augsta vēlētāju aktivitāte — tajās piedalījās 80% balstiesīgo valsts iedzīvotāju. Satversmes sapulce sanāca uz savu pirmo sēdi 1920. gada 1. maijā, kura par sapulces prezidenta un Valsts prezidenta funkciju izpildītāju ievēlēja juristu Jāni Čaksti. 1920. gada 5. maijā Satversmes sapulce izveidoja 26 deputātu komisiju Latvijas konstitūcijas — Satversmes izstrādāšanai. Satversme tika pieņemta Satversmes sapulces sēdē 1922. gada 15. februārī. Tā noteica, ka Latvija ir brīva, neatkarīga, demokrātiska republika, kurā vara pieder Latvijas tautai un kuras valsts iekārtas un starptautiskā statusa maiņu — tas ir, pievienošanos kādai citai valstij, atteikšanos no suverenitātes utt. — var izlemt tikai pati Latvijas tauta referendumā. Vēlēšanu likums tika pieņemts 1922. gada 9. jūnijā. Tas paredzēja Saeimas vēlēšanas ik pēc trim gadiem.[nepieciešama atsauce] Latvijas pilsoņi par Saeimu balsoja tiešās, proporcionālās un aizklātās vēlēšanās. Latvija divdesmitajos gados Viens no pirmajiem jaunās valsts uzdevumiem bija lielo muižu sadalīšana un zemes piešķiršana bezzemniekiem, tāpēc jau 1920. gadā Satversmes sapulce izveidoja komisiju agrārās reformas izstrādei. Muižām tika atstāti tikai 50 hektāri zemes, pārējais tika atsavināts un izdalīts bezzemniekiem bez maksas. Iedalāmie zemes gabali nevarēja būt mazāki par 10 hektāriem un lielāki par 22 hektāriem, lai gan reformas noslēgumā tika iedalīti arī mazāki. Reforma turpinājās līdz 1937. gadam un visumā bija sekmīga. Lauksaimniecība attīstījās ļoti strauji. Jau 1923. gadā sējumu platība pārsniedza pirmskara līmeni. Savukārt 84% mežu nonāca valsts īpašumā, ļaujot valstij kontrolēt mežrūpniecības nozari. 1920. gadā bezzemnieku bija 61,2 %, 1935.—1937. gadā vairs tikai 18%. Likumdošana paredzēja tikai 2,5% robežu, kuru partijām būtu nepieciešams pārsniegt, lai tās tiktu ievēlētas Saeimā. Rezultātā nākamajos gados sākās politisko partiju dibināšanas drudzis, tās vairojās, apvienojās un dalījās, sabiedrības informatīvā telpa bija pārpludināta ar starppartiju un atsevišķu politiķu ķīviņiem, pārmetumiem un apmelojumiem, kas arvien vairāk palielināja valsts politisko nestabilitāti un tuvināja iekšpolitisko krīzi. Latvijā vidusšķiras — vidēji pārtikušu pilsētnieku un lauksaimnieku slāņa, kas nozīmīgs demokrātijas attīstībai — veidošanās 20.—30. gados bija vēl pašā sākumā. Ap 60% valsts iedzīvotāju joprojām dzīvoja laukos un pārtikušu saimnieku slānis arī vēl tikai veidojās. Tādēļ latviešu sabiedrībā kopumā vēl nebija izveidojušās ilgstošas, vairāk vai mazāk stabilas ideoloģiskas un politiskas tradīcijas, paaudzēs veidota audzināšanas un uzskatu sistēma. Rezultātā latviešu sabiedrība arī pēc neatkarības izcīnīšanas joprojām bija ideoloģiski un politiski sadrumstalota, bet liela daļa iedzīvotāju vispār bija bez jebkādiem noteiktiem pilsoniskiem uzskatiem un sliecās atbalstīt drīzāk tos, kuri prata vairāk solīt dažādus labumus, īpaši nerūpējoties par savu solījumu pamatotību. Ne vienmēr no viņiem to arī prasīja. Autoritārais K.Ulmaņa režīms Sarežģītajā iekšpolitiskajā situācijā Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā, pārtrauca Saeimas un politisko partiju darbību un faktiski pārņēma vienpersonisku varu valstī, pēc prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņa beigām 1936. gadā, K.Ulmanis nekonstitucionāli pārņēma gan valsts, gan valdības vadītāja pilnvaras. Dažu Saeimas partiju nekonstruktīvā darbība deva iespēju K.Ulmanim organizēt valsts apvērsumu. Viens no šķēršļiem, kas ierobežoja K.Ulmaņa iespējas sagrābt valstī varu, bija tas, ka viņš nebija ne Valsts (tas bija A.Kviesis), ne Ministru prezidents (Ādolfs Bļodnieks). Lai apvērsums būtu sekmīgs, bija nepieciešams nodrošināt legālu kontroli pār izpildvaru, lai pēc tam tajā ieceltu savus atbalstītājus. Tātad jebkuriem līdzekļiem bija jāgāž Ā.Bļodnieka valdība. Iespējams K.Ulmanim tas nebūtu izdevies, ja valdības gāšanu nebūtu atbalstījusi LSDSP, kura tajā brīdī Saeimā bija lielākā frakcija un uzskatīja Ā.Bļodnieku par galēji labēju reakcionāru, kāds ne viņš, ne viņa valdība patiesībā nemaz nebija. K.Ulmani un Zemnieku Savienību nemulsināja arī fakts, ka Ā.Bļodnieks pats bija no Zemnieku Savienības. Tātad Zemnieku Savienība gāza pati savu valdību. Pēc šīs valdības krišanas Valsts prezidents A.Kviesis piedāvāja LSDSP ņemt valdības grožus savās rokās, no kā tā, tāpat kā vienmēr, atteicās, tādējādi ļaujot K.Ulmanim sagrābt varu. K.Ulmanis neveica aktīvas darbības, lai aizstāvētu Latvijas neatkarību. 1939. gada oktobrī tika noslēgts līgums ar PSRS, kas ļāva padomju karaspēkam izvietot vairākas militārās bāzes Latvijas teritorijā. Pēc PSRS valdības iesniegtā ultimāta saņemšanas 1940. gada 17. jūnijā, K.Ulmanis izvēlējās kapitulēt. Arī savā radiorunā 17. jūnija vakarā K.Ulmanis neatklāja tautai patiesību par PSRS patiesajiem mērķiem, tai iesūtot savas armijas daļas Latvijā, lai gan pats tos labi izprata. Tā vietā viņš joprojām atkārtoja jau agrāk savas daudzkārt lietotās standarta frāzes par draudzīgajām attiecībām ar PSRS, kas latviešu tautu līdz pat pēdējam brīdim tā arī atstāja pilnīgā neziņā, kas īstenībā notiek. Pastāv uzskats, ka K.Ulmanim šķita, ka krievu tautu un Krievijas politiku labi saprot un tādējādi uzskatīja, ka mācēs veikt politisko manevrēšanu autonomijas saglabāšanai. Taču, kā apliecina notikumu gaita, viņš nepārzināja komunistus un komunistu politisko domāšanu. Pāris nākamo mēnešu laikā Latvijas neatkarība tika pilnībā iznīcināta, un valsts tika pievienota PSRS kā LPSR. Atsauce: http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_v%C4%93sture |
