1919 - 1940

Pēc strēlnieku cīņām un Rīgas okupācijas, apbedījumi Rīgas Brāļu kapos (tag. centrālajā laukumā) atsākās tikai pēc Stučkas lielinieciskās valdības vadītās Sarkanās armijas un latviešu sarkano strēlnieku ienākšanas Rīgā. (1918. gada 6. jūnijā apbedīts tikai viens bijušais strēlnieks ― Knope Pēteris). No 1919. gada janvāra līdz 21. maijam Brāļu kapos tika apbedīti 98 frontē kaujās pret vācu vienībām un Baloža brigādi kritušie sarkanie strēlnieki un sarkanarmieši no krievu pulkiem, kā arī slimībās miruši divi Padomju Latvijas valdības locekļi.
Latvijas nacionālā armija savus kritušos Rīgas Brāļu kapos varēja apbedīt tikai pēc Strazdumuižas pamiera. Pirmais kritušais LA karavīrs Brāļu kapos apbedīts 1919. gada 4. jūlijā (kritis 1919. gada 30. jūnijā). Apbedīto skaits Rīgas Brāļu kapos pieauga, kad no Kurzemē un Zemgalē palikušām vācu brīvprātīgo daļām un pāris krievu rotām izveidotā P. Bermonta-Avalova komandētā armija 1919. gada 8. oktobrī sāka uzbrukumu Latvijas armijai un ieņēma Pārdaugavu. Šajās 8.–9. oktobra kaujās kritušie palika ienaidnieka ieņemtajā teritorijā, un tikai pēc Pārdaugavas atbrīvošanas viņu mirstīgās atliekas varēja izrakt un pārapbedīt Brāļu kapos. Lielākā daļa (227) no tiem palika kā nezināmi. 
Laika periodā (1919–1940) kā zināmi kapos konstatējami ap 800 Latvijas armijas karavīru un viena Latvijā palikuša Igaunijas armijas karavīra apbedījums. Šajā zināmo kopskaitā iekļauti ap 540 Atbrīvošanas cīņās (1919–1920) krituši vai ievainojumu dēļ miruši virsnieki un kareivji. kā arī pēc kara (1921–1922) slimnīcās no kaujās gūtajiem ievainojumiem mirušie (73) un līdz 1940. gada vidum mirušie bijušie strēlnieki ― vēlāk LA virsnieki un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri.
Vieni no pirmajiem Bermontiādes laikā Brāļu kapos tika apbedīti Pārdaugavas atbrīvošanā 1919. gada oktobra un novembra kaujās kritušie un slimnīcās ar ievainojumiem mirušie. Vēlāk apbedījumu rindas papildināja Latgales frontē kritušie, kā arī tur ievainojumus guvušie un vietējos kara hospitāļos un Rīgas slimnīcās mirušie.
Dažu karavīru mirstīgās atliekas, kuras vispirms tika guldītas Brāļu kapos, drīz aizveda uz dzimtās puses kapsētām, par ko liecina atzīmes Brāļu kapu reģistrācijas grāmatās.
Starp karavīriem apbedīts arī Latvijas apsardzības ministrs Jānis Zālītis, kas nomira 1919. gada 9. decembrī ar plaušu karsoni un Brāļu kapos pārapbedīts no Rīgas Debessbraukšanas pareizticīgo draudzes kapiem 1924. gada 14. decembrī, un Tautas padomes loceklis Kurzemnieks Kārlis, kas miris 1920. gada 13. aprīlī.
Kad Brīvības cīņas bija beigušās, Brāļu kapos apbedīja dabiski mirušos bijušos strēlniekus.
Pēdējie no kritušajiem strēlnieku vienību karavīriem vairākus gadus pēc kara 1925. gada 19. maijā Rīgas Brāļu kapos ir pārapbedīti no Ropažu pagasta Rīgas atstāšanas kaujās 1917. gada vasaras nogalē bojāgājušie trīs 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka virsnieki — I. Kalniņš, A. Spolītis un A. Ulmanis.
1921. gada 6. janvārī, klātesot augstākajām Latvijas valsts amatpersonām, pirmo reizi tika godināta Ziemassvētku kaujās kritušo karavīru piemiņa. Pēcpusdienā Armijas virsnieku klubā, klātesot visiem svinību dalībniekiem, Valsts prezidents Jānis Čakste ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoja par varonību 1916.–1917. gada cīņās pret vāciešiem bijušo latviešu strēlnieku pulku virsniekus. Piemiņas diena tika noslēgta vakarā Rīgas Latviešu biedrībā ar saviesīgu pasākumu. Pārņemot darbus no speciāli izveidotās Rīcības komitejas, Ziemassvētku kaujas atceres piemiņas pasākumus centralizēti uzņēmās organizēt 1923. gadā izveidotā Veco latviešu strēlnieku biedrība. Ar 1924. gadu viena no mūsu karavīru ilgstošākajām tradīcijām pēc vairāku bijušo strēlnieku ieteikuma tika izvērsta divu dienu garumā. Galvenais pasākums — lielais gājiens pa Rīgas ielām pie kritušajiem — palika kā dominante. Pirmo Svēto uguni iededza Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste, viņam asistēja Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics un kara ministrs Jānis Ducens. Vēl viena no 1924. gada novitātēm ir 6. janvāra lielā gājiena uzsākšana no Latvijas Kara muzeja. Kopumā šis gads Rīgas Brāļu kapiem bija ļoti nozīmīgs, jo tika sākta grandiozā memoriālā ansambļa celtniecība. Vairāk nekā desmit gadus šādi divas dienas Latvijas galvaspilsētā Rīgā atzīmēja Pirmā pasaules kara lielāko un nozīmīgāko latviešu strēlnieku kauju. Jāpiebilst, ka pašreizējā veidolā Svētās uguns altāris Rīgas Brāļu kapu centrālajā daļā ir kopš 1933. gada 17. novembra.
Rīgas Brāļu kapu Strēlnieku nodalījumu (pa kreisi no Rīgas Brāļu kapu centrālā laukuma, blakus Varoņu ielai, no kuras kapos ved Strēlnieku vārti) izveidoja tiem bijušajiem strēlniekiem un viņu ģimenes locekļiem, kuriem nebija tiesības tikt apbedītiem centrālajos Brāļu kapos. Pirmais apbedījums Strēlnieku kapu nodalījumā bijis 1932. gada 9. martā.  Līdz 1940. gada jūlijam Strēlnieku nodalījumā tika veikti 93 apbedījumi, t. sk. apbedīts 81 bijušais strēlnieks, trīs Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas darbinieki, viena bijusī medicīnas māsa un astoņi ģimenes locekļi. 1940. gada augustā un septembrī tika apbedīti seši bijušie strēlnieki.
 
Atsauce:
„Rīgas Brāļu kapi 1915 – 1936 – 2011”; J.Lismanis „Apbedījumi Rīgas Brāļu kapos 1919.-1940.gadam” 31.- 41.lpp.
„Rīgas Brāļu kapi 1915 – 1936 – 2011”; J.Hartmanis „Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku apbedījumi”, 17. – 26.lpp.