1940 - 1990

Politiskā režīma maiņa Latvijā 1940. gada jūnijā, Otrā pasaules kara laikā, kas izpaudās kā padomju okupācija, un vēlākā komunistiskā totalitārā režīma nostiprināšanās, atspoguļojās arī Rīgas Brāļu kapu apbedījumu struktūrā. Apbedījumi Rīgas Brāļu kapos tika veikti, ievērojot valdošā režīma prasības un politisko konjunktūru. Brāļu kapu komitejas darbība tika pārtraukta, tomēr arī pēc 1940. gada jūnija apbedīja gan centrālajā kapulaukā, gan Veco latviešu strēlnieku nodalījumā, pamatā ievērojot jau minētos noteikumus par apbedīšanas kārtību.
1940. gadā pēc 17. jūnija Rīgas Brāļu kapos guldīti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris (turpmāk tekstā ― LKOK) ģenerālis Ludvigs Bolšteins, LKOK leitnants Jānis Gailis un LKOK pulkvedis Fricis Celmiņš, kuri izdarīja pašnāvību, nevarēdami samierināties ar Latvijas okupācijas faktu, kā arī pulkvedis-leitnants Eduards Ceplītis, LKOK ģenerālis Augusts Ernests Misiņš, pulkvedis-leitnants Voldemārs Pētersons, LKOK kapteinis Voldemārs Rauhmanis.
1941. gada 4. janvārī apbedīts LKOK pulkvedis Pēteris Vaivads.
Pēc Vācijas armijas uzbrukuma PSRS 1941. gada 22. jūnijā un Sarkanās armijas sagrāves Baltijā, nomainoties okupācijas varām, Latvijā tika ieviests nacistiskais totalitārais režīms. Vācu Trešā reiha Ostlandes civilpārvalde, ievērojot zināmu toleranci, neiebilda, ka tiek turpināti apbedījumi centrālajā kapulaukā un Veco latviešu strēlnieku nodalījumā, par apbedījamām personām ļaujot lemt Latvijas teritorijas pašpārvaldei.
 1943. gadā tika papildināti noteikumi par apbedīšanas kārtību Rīgas brāļu kapos. Saglabājās ar Latvijas Republikas valstiskumu saistītā simbolika un tradicionālā simbolika uz kapa plāksnītēm, lai gan pēc vācu civilpārvaldes rīkojuma tika mainīts ar Latvijas Atbrīvošanas cīņām saistīto pieminekļu izskats un teksts, ja tajos tika saskatīts kaut kas tāds, kas bija vērsts pret vāciešiem. Rīgas Brāļu kapus izmantoja kā militāru un politisku ceremoniju norises vietu. Oficiālā ceremonijā Rīgas Brāļu kapos atzīmēt, piemēram, pulkveža O. Kalpaka piemiņas dienu (6. marts), Lāčplēša dienu (11. novembris) vai Latvijas Republikas proklamēšanas dienu (18. novembris).
Laikā, kad Rīgu un Latvijas teritoriju ar kaujām atstāja Sarkanā armija, gan spontāni, gan vācu puses organizēti veidojās t. s. pašaizsardzības spēki. Daļu sadursmēs ar Sarkanās armijas daļām kritušo nacionālo partizānu apbedīja Rīgas Brāļu kapos.
Kopumā 1941. gada jūlijā un līdz 1942. gada maijam Rīgas Brāļu kapos apbedīja un pārapbedīja 15 nacionālos partizānus. Vēl 1941. gadā Rīgas Brāļu kapos pārapbedīja komunistiskā režīma terora upurus.
1942. gadā Rīgas Brāļu kapos 24. februārī apbedīja vienu no Rīgas Brāļu kapu izbūves autoriem tēlnieku Kārli Zāli, piecus LKOK un četrus bijušās Latvijas armijas virsniekus, kas bija iestājušies dienestā Latvijas policijas pulkos, piedalījās kaujās Ļeņingradas frontē un sadursmēs ar vietējiem partizāniem, kas atbalstīja padomju varu.
1943. gadā Rīgas Brāļu kapos apbedīja četrus LKOK, četrus bijušās Latvijas armijas virsniekus, kas bija iestājušies dienestā vai mobilizēti Latvijas policijas pulkos un Latviešu leģionā, un sešus Latvijas policijas pulku karavīrus. 17. oktobrī Rīgas Brāļu kapos pārapbedīja 1942. gada februārī Vācijā mirušo LKOK latviešu strēlnieku un Latvijas armijas mācītāju Pēteri Apkalnu.
1944. gadā līdz 13. oktobrim Rīgas Brāļu kapos apbedīja 11 Latvijas armijas virsniekus un karavīrus, kuri bija iestājušies dienestā vai mobilizēti Latvijas policijas pulkos un Latviešu leģionā. 1941. gada martā nošauto un Ulbrokas apkaimes mežā 1944. gada pavasarī masu apbedījumā atrasto komunistiskā režīma terora upuri LKOK ģenerāli Kārli Gopperu. 22. septembrī Rīgas Brāļu kapos terases aplocē pret Strēlnieku vārtiem ar militāru godu apbedīja 39 gaisa spēku palīgus, kuri gāja bojā 19. septembrī aviācijas uzlidojuma laikā .
Kārtējā totalitāro režīmu maiņa Latvijā notika 1944. gada jūlijā/1945. gada maijā pēc Vācijas armijas sakāves un kapitulācijas. Pēc padomju režīma atjaunošanas Rīgā  Rīgas Brāļu kapi 1944. gada 13. oktobrī tika nodoti apsaimniekošanai Rīgas pilsētas komunālajiem dienestiem.
1944. gadā, laikā no 14. līdz 25. oktobrim, Veco latviešu strēlnieku nodalījumā apbedīja trīs Sarkanās armijas 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas 45. atsevišķās gvardes izlūku rotas karavīrus.
1945. gada jūnijā Rīgas Brāļu kapos apbedīts bijušās Latvijas armijas ģenerālis un atvaļinātais Sarkanās armijas ģenerālmajors Oto Grosbarts.
Pēc tam Rīgas Brāļu kapu centrālajā kapulaukā apbedījumi netika veikti līdz 1958. gadam, šajā laikā atsevišķi apbedījumi bijuši Veco latviešu strēlnieku nodalījumā.
Latvijas PSR Ministru padomes 1958. gada 19. maija lēmumā Nr. 251 ierakstīts, ka Brāļu kapi Rīgā uzskatāmi par arhitektūras pieminekli un uzliek par pienākumu Latvijas PSR Ministru padomes Celtniecības un arhitektūras lietu valsts komitejai ņemt to valsts aizsardzībā, bet Rīgas pilsētas izpildkomitejai tiek uzdots līdz 1958. gada 20. jūlijam pārvest uz Brāļu kapiem un tur svinīgi apbedīt strēlniekus varoņus, kas Lielā Tēvijas kara gados krituši cīņās par sociālistiskās Dzimtenes brīvību un neatkarību un apbedīti citās vietās.
1958. gada 22. jūnijā pie Mātes Latvijas tēla apbedīja Sarkanās armijas majoru Leonīdu Leščinski (kritis pie Rīgas 1944. gada 14. oktobrī).
1958. gada 22. jūlijā Rīgas Brāļu kapu centrālajā kapulaukā svinīgā ceremonijā apbedīja 12 Sarkanās armijas latviešu vienībās dienējošos un mobilizētos Maskavas un Ļeņingradas apgabalos kritušos karavīrus, deviņus Otrā pasaules kara laika partizānus un Latvijas Atbrīvošanas cīņās par spiegošanu nošauto SA 15. Armijas Sevišķās nodaļas priekšnieku, un šī ceremonija beidzās, aizdedzinot Svēto uguni ar lāpu, kas atvesta no Marsa laukuma Ļeņingradā.
1958. gada decembrī izskatīja un apstiprināja nolikumu (statūtus) par Rīgas Brāļu kapiem, kurā norādīts, ka “2. Brāļu kapos tiek apbedīti vienīgi latviešu strēlnieki, kas krituši cīņās pret Dzimtenes ienaidniekiem vai arī miruši no kaujā gūtajiem ievainojumiem. 3. Brāļu kapos tiek apbedīti izcilākie latviešu karaspēku daļu strēlnieki bez tautības izšķirības. 4. Apbedīšana Brāļu kapos notiek ar ikreizēju īpašu Latvijas PSR Ministru padomes atļauju. Brāļu kapos aizliegts apbedīt privātas personas.” Tai laikā par strēlniekiem tika saukti gan latviešu strēlnieki Pirmā pasaules karā, gan Sarkanās armijas karavīri, kuri karoja 1941. gada 3. jūlijā izveidotajā 201. latviešu strēlnieku divīzijā, no 1942. gada oktobra 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā, vēlāk 130. latviešu strēlnieku korpusā.
Pēc 1959. gada datiem, Rīgas Brāļu kapi bija kļuvuši par vienu no 680 Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas karavīru kapsētām Latvijā.
Vēlākos gados Rīgas Brāļu kapos pārapbedīti un apbedīti: 1959. gada 4. novembrī — 4 partizāni. 1964. gada 10. maijā — divi partizāni un partizānu komandieris A. Dambergs.
1964. gada 22.–24. septembrī uz Rīgas Brāļu kapiem pārapbedīti 65 zināmi un 74 nezināmi SA karavīri no Raiņa kapiem (krituši un miruši 1944.–1947. gadā), kā arī Padomju Savienības varonis gvardes vecākais leitnants S. I. Sribnijs, partizāns izlūks, partizāns un izlūks leitnants.  Salīdzinot pieejamos pārapbedīšanas sarakstus un datus uz esošajām kapa plāksnēm, var secināt, ka 58 zināmie karavīri apbedīti centrālajā kapulaukā, bet nezināmie (vēl 1964. gadā) Veco latviešu strēlnieku nodalījumā, un viņu vārdi noskaidroti vēlāk.
1965. gada 20. maijā pārapbedīts partizānu grupas komandieris J. Melnalksnis (1912–1943) 1968. gadā nezināms SA karavīrs no Daugavmalas Rīgā (kritis 1941. gadā), 1968. gada decembrī vai 1969. gada janvāra sākumā SA 308. latviešu strēlnieku divīzijas komandieris pulkvedis M. Kalniņš (1896–1968, apbedīts Veco latviešu strēlnieku nodalījumā).
1980. gada janvārī pa kreisi no galvenā ceļa apbedīja Rīgas Brāļu kapu izbūves arhitektu Aleksandru Birzenieku un blakus viņa 1982. gada martā mirušo sievu Almu Birzenieci.
1981. gadā sākta LKP un PSKP veterānu, kā arī personālo un militāro pensionāru apbedīšana Rīgas Brāļu kapos pa kreisi no galvenā ceļa. Pēc Rīgas pieminekļu aģentūras datiem, līdz 1989. gada vidum Rīgas Brāļu kapos apbedīti 473 dažāda kaluma cīnītāji un cīnītājas par padomju varu (no 1994. gada līdz 2008. gada janvārim no Rīgas Brāļu kapiem uz piederīgo izvēlētu vietu pārapbedītas 113 personas).
1988. gada 20. jūlijā no bijušajiem Braslas kapiem pie savām ap 1936.–1938. gadu uzstādītajām kapa plāksnēm pārapbedīti Fricis Roziņš un Augusts Penness.
1989. gada 23. maijā Latvijas PSR Valsts kultūras komitejas priekšsēdētājs R. Pauls lūdza Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētāju biedru A. Rubiku izbeigt jebkuru apbedīšanu Rīgas Brāļu kapu ansambļa teritorijā.  Acīmredzot lūgums tika izpildīts, ievērojot tā laika politisko situāciju.
 
Atsauce: : „Rīgas Brāļu kapi 1915 – 1936 – 2011”  A. Āboltiņš „Apbedījumi Rīgas Brāļu kapos n0 1940.lidz 1991.gadam” 43.- 56.lpp.