Latvieši Austrumprūsijā
Pirmais pasaules karš Latviju skāra jau kara sākumā 1914. gadā. Krievija iesaistījās karā kā Balkānu slāvu tautu aizstāve. Ar iesaistīšanos karā cara valdība cerēja panākt iekšējo saliedētību impērijā.
Šajā laikā daudzi latvieši tika mobilizēti armijā un nonāca frontē. Lielākā daļa tika nosūtīti uz Austrumprūsiju.
Daudzi latviešu karavīri krita pie Mazuru ezeriem un Augustovas mežos Polijā to skaits varētu būt ap 25 000.
Vācu armija ienāk Latvijas teritorijā
1914.g. vasarā Baltijas guberņās norisinājās mobilizācija. Tautā pieauga pretvācu noskaņojums.
1915.g. pavasarī karadarbība sasniedz Latvijas teritoriju. Vācu armija no Lietuvas tuvojās Jelgavai, kur vācieši tika apturēti pateicoties galvenokārt zemessargiem – gandrīz tikai no latviešiem saformētajiem Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto darba rotu bataljoniem.
Jūlijā ar papildspēku palīdzību vāciešiem izdevās ieņemt Kurzemi, Zemgali, Sēliju un sasniegt Daugavas un Rīgas robežu. Frontes līnija nemainījās aptuveni 2 gadus.
Kurzeme un Zemgale nonāca vācu varā, bet Vidzeme un Latgale krievu varā. Vācu karaspēka iebrukums Latvijā 1915.gadā.
Latviešu bēgļi un viņu organizācijas
Krievijas kara laika pārvaldes iestādes darīja visu, lai panāktu iedzīvotāju un materiālo vērtību izvešanu no teritorijām, kuras apdraudēja vācu okupācija. Labības un kartupeļu stādījumus bēgļiem pavēlēja iznīcināt. Frontes joslā krievu karaspēks nodedzināja mājas. Daudzus ar varu piespieda doties bēgļu gaitās. Krievijas cars izdeva pavēli atstāt dzimtās mājas visiem 18 - 45 gadus veciem vīriešiem. Avīzēs tika publicēta pretvācu propaganda. Ar to tika panākts, ka Kurzemi un Zemgali atstāj gandrīz pus miljons bēgļu.
Rīgas evakuācija sākās 1915.g. jūlijā. Iedzīvotāju skaits Rīgā samazinājās par 50%.
Latviešu bēgļu inteliģence sāka organizēt pašpalīdzību. 1915.g. Pēterburgā tika izveidota Latviešu Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja 25 cilvēku sastāvā, kura apvienoja aptuveni 260 bēgļu organizācijas. Tā uzturēja bēgļu patversmes, 54 skolas, 25 slimnīcas un izsniedza pabalstus, pārtiku un apģērbu.
Daudzi no bēgļu organizāciju vadītājiem vēlāk kļuva par Latvijas valstsvīriem. Bēgļu lielākā daļa atgriezās dzimtenē pēc tam, kad Latvijas Republika noslēdza mieru ar Padomju Krieviju.
Pārvācošana
Okupētajā Kurzemē vācieši bija paredzējuši veikt kolonizāciju, ko atbalstīja baltvācu muižnieki. Vietējiem tika uzliktas nodevas un klaušas. Sākās pārvācošana. Skolās mācības notika tikai vācu valodā. Tika izcirsti Kurzemes, Zemgales un Sēlijas meži, ko izmantoja nocietinājumu būvēm. Bija plānots Kurzemē izmitināt tūkstošiem vācu ģimeņu, atdot tiem bēgļu gaitās devušos latviešu saimniecības, kā arī piešķirt tiem trešdaļu muižu zemju.
Latviešu strēlnieku bataljoni
Latviešu inteliģence saprata, ka Vācijas uzvara karā būtu latviešu iznīcība. Kaut gan latvieši neieredzēja ne vācu muižniekus, ne krievu ierēdņus, toreizējā situācija Krievijas uzvara šķita labāka, jo tad bēgļi varētu atgriezties mājās. Latvieši cerēja iegūt autonomiju - nelielu patstāvību Krievijas valsts ietvaros.
Pēc Krievijas valsts domes deputātu J. Goldmaņa un J. Zālīša iniciatīvas tika izveidota Latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanas komiteja.
1915. g. 19. jūlijā (1. augustā) Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis M. Aleksejevs izdeva pavēli formēt bataljonus. Tika publicēts K. Skalbes sarakstītais uzsaukums „Pulcējieties zem latviešu karogiem”. Iestāties bataljonos varēja brīvprātīgie no 17 gadu vecuma, kas vēl nebija iesaukti dienestā vai arī jau dienēja citās karaspēka daļās.
Līdz 1915.g. beigām tika saformēti 8 bataljoni: Daugavgrīvas, Rīgas, Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, Tukuma, Bauskas, Valmieras bataljons. Tērbatā (Tartu) izveidoja rezerves bataljon.
1915.g. oktobrī, lai apturētu vāciešu uzbrukumu pie Rīgas, uz fronti sūtīja nesen izveidotos, nepietiekami apmācītos un nepietiekami apgādātos latviešu strēlnieku bataljonus.
Savā pirmajā kaujā piedalījās Daugavgrīvas bataljons, kurā vairākums bija 17. - 18. gadus veci strādnieku puiši. Pirmajā kaujā bija 3 kritušie, kurus apglabāja Rīgā, blakus Meža kapiem. Vēlāk tur tika guldīti vēl simtiem kritušo. Izveidojās Brāļu kapi. Rudens kaujās īpaši izcēlās kapteiņa Frīdriha Brieža vadītā rota, kas piespieda atkāpties vienam vācu bataljonam.
Strēlnieku bataljoni sakāva vāciešu arī pie Slokas un Ķemeriem. Par strēlnieku panākumiem sāka runāt visā Eiropā.
1915.g., kad vācieši zaudēja cerību ieņemt Rīgu, tie izveidoja aizsardzības pozīcijas. Rezultātā frontes līnija nemainījās aptuveni 2 gadus.
Karš 1916. gadā
1916. gada pavasarī visi 8 strēlnieku bataljoni atradās Rīgas frontē. Strēlniekiem izdevās pārraut vācu fronti, bet krievu pulku neveiksmju dēļ tālāki uzbrukumi nenotika.
Nāves salas aizstāvēšana
1916. gada vasarā un rudenī strēlnieki cīnījās tā dēvētajā „Nāves salā”, kas bija 3 km gara un 2 km dziļa nocietināju pozīcija Daugavas kreisajā krastā pretī Ikšķilei. No trim pusēm to apņēma vācieši , bet no ceturtās – Daugava. Krievi šo pozīciju vēlējās nosargāt, jo no turienes bija izdevīgi uzbrukt vācu frontei. „Nāves salā” pirmo reizi kaujās Latvijas teritorijā tika izmantots indīgu gāzu uzbrukums. Rezultātā ar ļoti lieliem karavīru zaudējumiem strēlniekiem izdevās nosargāt „Nāves salu”.
1924.g. "Nāves salā" tika uzcelts piemineklis kritušajiem strēlniekiem. Pēc Rīgas HES uzcelšanas pie Salaspils tika appludināta lielākā daļa cīņu vietu.
Ziemassvētku kaujas
1916.g. beigās strēlnieku bataljonus sāka papildināt. Katrā bataljonā 4 rotu vietā izveidoja 8 rotas un tos pārdēvēja par pulkiem. Pulkus apvienoja brigādēs. Krievu virspavēlniecība plānoja lielu uzbrukumu, kurā kā galveno triecienu paredzēts izmantot strēlniekus. Purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu, notika uzbrukums vācu spēkiem. Krievija bija izvirzījusi mērķi – atbrīvot Jelgavu, veiksmes gadījumā visu Zemgali un Kurzemi.
Uzbrukums notika 23. decembrī (5. janvāris) 5:00 no rīta, kad vācieši to vismazāk gaidīja. Tika pārrauta vācu fronte, bet tālāki uzbrukumi nenotika, jo krievu virspavēlniecība nebija sagatavojusi papildspēkus. Divas diennaktis stiprā salā (pat līdz – 35 grādi) strēlnieki aizstāvēja savas iekarotās pozīcijas.
25. decembrī sākās uzbrukums Ložmetējkalnam. Ziemassvētku rītā 2 latviešu strēlnieku pulki kopā ar Sibīrijas strēlnieku pulku ieņēma Ložmetējkalnu. Tika sagūstīti aptuveni 1000 vāciešu.
Ziemassvētku kaujās Latviešu strēlnieku rindas saruka par vairāk nekā trešdaļu (latviešu strēlnieki zaudēja aptuveni 9000 kareivju).
Latvija 1917. gadā
Pēc asiņainajām ziemas kaujām latviešu pulki skaitliski atjaunojās - atgriezās ievainotie, kā arī nāca klāt strēlnieki no rezerves pulka.
Krievijā bija notikusi Februāra revolūcija (martā) un cara varas vietā izveidojās Pagaidu valdība. Latvijā dibinājās jaunas partijas, veidojās jaunas pašvaldības.
1917. gada 27. martā latviešu strēlnieku pulku delegāti pulcējās kongresā, kurā ievēlēja Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildu komiteju, ko dēvēja par Iskolastrelu. 1917. g. augusta beigās Rīgas frontē esošās sabrāļojušās vācu vienības tika nomainītas, lai sāktu jaunu uzbrukumu. Vācu armija draudēja aplenkt Rīgu, dezorganizētais krievu karaspēks atkāpās un to vietā sūtīja latviešu strēlniekus.
1917. gada 1. un 2. septembrī notika kauja pie Mazās Juglas.
Kauja pie Mazās Juglas bija Krievijas impērijas 12. armijas aizsardzības kauja Pirmā pasaules kara laikā gar otro Rīgas frontes aizsardzības līniju ar mērķi neļaut Daugavu forsējušajai (forsēt - ar kauju pārvarēt kādu dabisku šķērsli, parasti upi) Vācijas 8. armijai apmēram 30 000 vīru sastāvā aplenkt Rīgā esošās Krievijas karaspēka daļas.
Kauja notika Mazās Juglas upes krastos tagadējā Ikšķiles novada teritorijā un tajā piedalījās ap 6 000 2. Latviešu strēlnieku brigādes karavīru. Pie Mazās Juglas vācu armija tika apturēta.
Vācu karaspēks šķērso Daugavu pie Ikšķiles 1917. gada 2. septembrī
Īpaši smagas cīņas bija jāiztur 5. Zemgales pulkam, ko komandēja pulkvedis J. Vācietis. Zemgaliešu pulks saruka par 75%.
Līdz 3. septembrim krievu armija bija atstājusi Rīgu un strēlnieki saņēma pavēli atkāpties. Vācu armija iegāja Rīgā un ieņēma gandrīz visu Rīgas apriņķi, bet tālāku uzbrukumu neturpināja, jo vajadzēja papildspēkus Rietumu frontē.
1917.g. beigās latviešu strēlniekus apvienoja latviešu korpusos, vēlāk pārdēvēja par divīzijām. Par komandieri tika iecelts J. Vācietis.
Pirmā pasaules kara rezultātā 1918.g. Vācijai izdevās okupēt visu Latvijas teritoriju, izņemot Latgali.
Atsauce:
http://www.uzdevumi.lv/p/vesture/12-klase/i-pasaules-kars-4018/re-d3782f72-7a17-4540-a856-84072abbd072
