LV / EN / DE / RU
Meklēt
Ievads Pasākumi Vēsture Apbedījumi Ansamblis Galerija Kontakti

Izveidošana

Brāļu kapu izbūves sākumposmā ir rīkoti vairāki projektu konkursi (1921., 1922. un 1923. gadā), par kuriem ir publikācijas presē, ilgstoši ir darbojusies Brāļu kapu komiteja un tās Tehniskā komisija, kas virzīja kapu ansambļa izbūves gaitu. Šajās komitejās un komisijās ir piedalījušies arhitekti P. Kundziņš, P. Feders un A. Birzenieks, padomus sākumā ir devis arī E. Laube.
Uz konkursa trešo kārtu Rīgā ieradās Kārlis Zāle. Viņš  piedāvāja individuālu stilu ― tas nebija ne abstrakcionisms, ne kubisms; tā bija moderna māksla oriģinālās formās ar dziļu, emocionālu zemtekstu.
            Arhitektūras elementu projektēšanai tika piesaistīts pirmskara Varšavas galvenais arhitekts Pēteris Feders (gleznotāja Jūlija Federa brāļadēls). Rīgas Brāļu kapi ir šo triju talantīgo meistaru ― A. Zeidaka, K. Zāles un P. Federa ― kopdarbs. Liels ieguldījums Brāļu kapu ansambļa detalizācijā pieder arī arhitektam A. Birzeniekam. A. Zeidaks paturēja kapu komitejas virsvadību līdz pat 1944. gadam, kad devās bēgļu gaitās uz Vāciju.
Brāļu kapu izbūves darbi tika uzsākti 1924.g. ar terases nostiprinošo mūru būvniecību. 18. novembrī notika pamatakmens likšana un iesvētīšanas ceremonija. Uz to tika uzaicināts valsts prezidents, valdības, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Atbilstoši tradīcijām, pamatos tika iemūrēta kapsula ar pamatakmens likšanas aktu, tās dienas avīzēm un Latvijas naudas monētām.
Diskusiju rezultātā par galveno apdares materiālu izvēlējās Allažu šūnakmeni (tufu). Izejmateriāls un pamats šiem celtniecības darinājumiem bija plienakmens (dolomīts), kura krājumi Latvijā bija neizsmeļami, kā arī dažviet parastais ķieģelis.
            Tēlnieks K. Zāle, gan arhitekti P. Feders un A. Birzenieks labi izprata šī apdares materiāla īpašības, kas nepieļāva detalizāciju, sīku formu izkalšanu, tādēļ visi arhitektoniskie un tēlniecības darinājumi ir izveidoti stingrās, vispārinātās formās, piemērojoties šūnakmens īpašībām un izvairoties no naturalizācijas.
Tuvojoties Brāļu kapiem, skatienu piesaista monumentālie vārti ― dzīvības un nāves robeža. Vārtu atrašanās tagadējā vietā bija noteikta jau A. Zeidaka Brāļu kapu plānojuma shēmā. Tos ierīkoja ― no 1928. līdz 1931. gadam, kad bija jau skaidrs galveno skulpturālo akcentu izvietojums.
Monumentālo vārtu celtni abās pusēs noslēdz torņveida izbūves, starp kurām atrodas kā tēlu grupas, tā arī ieejas ailas.
            Vārtiem piešķīra arī praktisku nozīmi ― vienā torņveida izbūvē paredzēja dzīvokli kapu sargam, otrajā ― telpu garīdzniekam un zvaniem.
            Virs vārtiem centrā iekala Latvijas ģerboni, virs šaurajām sānu ailām ― krustus. Vārtu centrālajā daļā  iekalt arī gadskaitļus “1915–1920”.
Ārpus vārtiem tika nolemts atļaut iestādīt divas liepas masīva sānos ārpus caurstaigājamās daļas.
Aiz vārtiem sākas lielā aleja, kurai katrā pusē trijās rindās liepas. Tās simbolizē līgavas un mātes, kas pavada savus kritušos pēdējā gaitā. Liepu rindu priekšpusē tām “pie kājām” visas alejas garumā savulaik stiepās mežrozīšu dzīvžogs.
Varoņu terasē abpus ugunij kuplo ozoli tie ir mūsu bāleliņi, Tēvzemes sargi, kas sargā kritušo karavīru mieru sastājušies ap ziedokļa vietu ― uguni.
Paejot garām Svētajai ugunij un pakāpjoties augšup pa terases pakāpieniem, paveras kapulauks. Taisnās rindās rindojas piemiņas plāksnītes, ko ieskauj dzīvžogi un ziemciešu stādījumu.
Ozolu birzī uz platformas uzstādīja Svētās uguns altāri. Altāra projektu izstrādāja P. Feders.          Svētās uguns iekārtošanai altāra centrā izbūvēja kvadrāta formas vara vainagu.
Augšējās terases noslēgumu pret kapulauku ― “mirušo ieleju” — veidoja ap metru augsta barjera. Barjeras centrā -  slīpa šūnakmens plātne, uz kuras ceremoniju laikā var nolikt ziedus. Paaugstināto barjeras vidusdaļu no abām pusēm nobeidz guloši šķēpi.
Augšējās platformas kāpnes ― tās, kas ved gan uz pirmo, gan uz otro pakāpienu rindu, — stūros ir nostiprinātas ar masīviem blokiem un atbalsta sieniņām. Platformas iesegumam izmantoti neregulāras formas šūnakmens atgriezumi, tā radot vienību starp regulāriem un brīviem elementiem.
Augšējais kapulauks ir pirmo apbedījumu vieta, kas sāka veidoties jau 1915. gadā. Tajā ir pavisam piecas apbedījumu rindas, kas sakārtotas divās grupās. Augšējā kapulauka nogāzes veidotas no velēnām un apstādītas ar dzīvžogiem. Pašā kapulauka apakšā ar orientāciju pret Mātes tēlu novietota pēdējā K. Zāles izkaltā skulpturālā grupa “Divi brāļi”, kas ir aiz vairoga saļimuši stāvi ― tēvs un dēls.
Tieši pretī “Divu brāļu” tēlnieciskajai grupai zemē guldīts Brāļu kapu ansambļa  ― tēlnieks K. Zāle (miris 1942. gadā). 
Protams, emocionāli iedarbojas arī perspektīvā aizejošās apakšējā kapulauka apbedījumu rindas. Taču galvenie akcenti — “Ievainotie jātnieki” — skatam atveras tikai tad, kad esam jau apakšējā kapulaukā. Tie ļauj izjust visu kapulauku (“mirušo ieleju”) kā vienotu ansambli, kuru no visām pusēm norobežo sienas.
Apakšējais kapulauks, kuru norobežo ap trīs metru augstās sienas un ritmiski pārtrauc abās pusēs izvietotās akas ― baseini ar tekošu ūdeni —, mūs it kā ieved miera valstībā. Stabilu mieru izteic arī sērojošās Māte Latvijas tēls un Latvijas apgabalu, pilsētu un apriņķu simboli noslēdzošajā sienā.
Jau A. Zeidaka projektā apakšējais kapulauks it kā bija sadalīts divās daļās. Pirmajā ― platākajā (līdz sānu ieejām) — rindojas septiņi apbedījumu posmi, otrajā ― šaurākajā ― tikai seši. Katra posma vidū, kurus citu no cita atdala šķērsojošais ceļš, atrodas pa akai. To projektus izstrādāja P. Feders, piešķirot katrai simbolisku nozīmi.      
Kad tika veidots kapulauks, vēl bija saglabājušies daļa iepriekšējo apbedījumu. Sākumā kapavietas iekārtoja tradicionāli. Tā, piemēram, ļoti izplatīts bija pieradums katrai kapkopai uzstādīt krustu. Lidotāju kapus apzīmēja ar četru spārnu propelleriem. Ansambļa izbūvi beidzot, A. Zeidaks pavēlēja ieviest vienveidīgu kapavietu apdari un individuālus kapu elementus novākt.
Kapavietas, kas bija izkārtotas taisnās rindās, norobežoja tikai ar apmalēm no kājceliņiem, un katru kapavietu apzīmēja ar vienādas formas Raunas dolomīta plāksni, kurā bija iekalts kritušā vārds, uzvārds, dienesta pakāpe, dzimšanas un nāves datumi. Liela nozīme kapu vizuālajā noformēšanā bija stādījumiem.
Kapulauka sānu malās aug tūjas, starp apbedījumu rindām dzīvžogi un puķes.
Aizmugures sienas celtniecība, kuru vainago Mātes Latvijas tēls, tika uzcelta pēdējā, laikā no 1930. līdz 1936. gadam, taču ideja par tās nozīmi visa ansambļa kompozīcijā radās daudz agrāk.
Arhitekta P. Federa ierosinājums ― novietot Mātes tēlu kapulauka galvenās ass dziļumā uz noslēdzošās sienas ― uzskatāms par izcilu veiksmi. Kompozicionāli neizdevīgo Brāļu kapu telpas sadalījumu 1925. gada 9. februāra sēdē koriģēja akadēmiķis profesors arhitekts P. Feders, lielajā K. Zāles izgatavotajā Brāļu kapu maketā (modelī) Mātes tēlu pārvietojot uz kapulauka aizmuguri.
Mātes tēla kompozīcija ar diviem gulošiem ievainotiem karavīriem ir pilnplastikas tēls.
Noslēdzošā sienas kompozīcija ir plaši izvērsta. Abos uz priekšu izvirzītajos flangos, kā Latvijas teritorijas atsevišķo apgabalu simboli izvietojas četri tēli, kas, reprezentē Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali. Aiz tēliem vertikāli rindojas Latvijas toreizējo apriņķu ģerboņi, starp kuriem sienas plaknē iekomponēti lieli, vertikāli izvietoti, ar vainagu apvīti zobeni.
Izvirzīto sānu daļu augšējā joslā atrodas pret centru orientēti ciļņi ar simboliskiem (stilizētiem) kaujas skatiem ― visabstraktākais K. Zāles veidojums. Savukārt iedziļinātajās sānu augšdaļās ap Mātes tēlu rindojas senlatviešu karavīru silueti, kas balsta Latvijas pilsētu ģerboņus.
Jāatzīmē, ka noslēguma sienas augšējā tēlu josla ir izkalta no Itālijas travertīna, ko bija ieteicis Brīvības pieminekļa arhitektoniskās kompozīcijas autors arhitekts Ernests Štālbergs.
Zem Mātes tēla sienā četru kāpienu augstumā iekalta niša ar urnu, kurā atrodas no visiem 600 Latvijas pagastiem atvestās zemes saujas. Virs nišas celtniecības laikā bija izkalts (ievietots iedziļinājumā ar apgaismojumu) liels krusts.
Aiz Mātes tēla egles, ozoli un bērzi. Viss iekārtojums ir dziļi balstīts mūsu tautasdziesmās, ticējumos un senajās latviešu tautas lauku sētas un aizsaules valstības izjūtās. 
            Brāļu kapu ansambļa svinīga iesvētīšana notika 1936. gada 11.novembrī – Lāčplēša dienā. Rīga bija izrotāta sarkanbaltiem karogiem. Rīgas Brāļu kapos notika svinīga ceremonija, kurā piedalījās – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieki, kara invalīdi, valdības locekļi, diplomātiskā korpusa pārstāvji, ģenerāļi kā arī karavīru koris un orķestris. Goda viesi Valsts prezidents Kārlis Ulmanis un kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis.
 
            Ansamblī lielāka nozīme ir pret Varoņu ielu orientētam pusaplim, kas noslēdzas iepretī Strēlnieku vārtiem. Ir uzstādīta tikai K. Zāles izgatavotā strēlnieka figūra, kas it kā balstās uz saļimušā cīņasbiedra ķermeņa – skulptūras ”Senči”. Trūkst šūnakmens apšuvuma ― redzams ķieģeļu mūrējums.
           
Strēlnieku sektors
            Tas atrodas kreisajā pusē no Brāļu kapu ansambļa un piekļaujas divus metrus augstajam Varoņu ielas nožogojuma mūrim. Šī teritorija Brāļu kapiem pievienota 1938. gadā, kaut arī nodalījums pastāvēja vismaz kopš 1924. gada, kad tajā veikti pirmie apbedījumi. Tā plānojumu 1938. gadā izstrādāja A. Zeidaks, veidojot paralēlas kapu joslas. Otro nodalījuma paplašinājumu projektu veidoja arhitekts G. Baumanis. Arī šajā kapu nodalījumā ir ievērota apbedījumu noformējuma vienotība.
 
Atsauces: „Rīgas Brāļu kapi 1915 – 1936 – 2011”; 2011, A.Holcmanis „Rīgas Brāļu kapu arhitektūra” 99.-122.lpp.
„Rīgas Brāļu kapi 1915 – 1936 – 2011”; 2011, G.Lināre “Rīgas Brāļu kapu dārza arhitektūra” 83.- 99. lpp.
„Brāļu kapi”, Vaidelotis Apsītis; 1995
 
© www.rigasbralukapi.lv, 2017 Insbergs web lapu izstrāde un interneta risinājumi