Sākums

Brāļu kapu ierīkošana ilgusi 21.gadu, un to tapšanā atzīmējami divi posmi:
Pirmais – no 1915. līdz  1923.gadam, kad pēc Rīgas dārzu direktora Andreha Zeidaka projektiem tika izveidota kapu ainaviskā daļa ar trim galvenajiem pamatelementiem: Pārdomu ceļu, Varoņu terasi un iedziļināto kapulauku. Tā visumā ir saglabājusies līdz mūsdienām, bet savu laik ātā kļuva par pamatu turpmākajam arhitektoniskajam un tēlnieciskajam darba;
Otrais – no 1923. Līdz 1936.gadam, kad memoriāla ainava atbilstoši tēlnieka Kārļa Zāles iecerei tika izveidota par ainavisku, arhitektonisku un tēlniecisku ansambli.
 
Pirmo reizi domu par īpašas „Lielā Eiropas kara upuru” apbedīšanai paredzētas vietas izveidošanu Rīgā izteica Krievijas Kara ministrijas Ievainoto lietu Aleksandra komiteja (Александровский комитет о раненых).  Rezultātā 1914. g. 18. decembrī Rīgas dome ierādīja kapsētai gruntsgabalu Mīlgrāvja dzelzceļa tuvumā. Šī teritorija tad arī kļuva par pirmo vietu Rīgā karā kritušo latviešu strēlnieku apbedīšanai.
1915.gada sākumā Rīgas pilsētas valde uzdod kapu plānošanu Dārzu valdei. Kad pienāk ziņas 1915.gada oktobrī   par pirmajiem trim strēlniekiem, kas krituši Tīreļpurvā, A. Zeidaks jau ir uzzīmējis kapu plānu. Šajā laikā blakus A.Zeidaka vārdam min arī arhitektu Eiženu Laubi.  A.Zeidaks  kopš šīs apbedījumu vietas pirmsākumiem vadīja šīs karavīru kapsētas izveidi un labiekārtošanu, neizlaižot to no sava uzmanības loka ne tikai visā tās izbūves laikā  līdz pat Brāļu kapu ansambļa iesvētīšanai 1936. gadā, bet arī pēc tam, līdz pat viņa aizbraukšanai no Rīgas 1944.g.. Tas bija vienīgais no visiem Brāļu kapu autoriem un Brāļu kapu komitejas (BKK) valdes locekļiem, kas bija klāt visā Brāļu kapu veidošanās gaitā no pašiem pirmsākumiem līdz to pabeigšanai un otrreizējai Latvijas padomju okupācijai.
1915.gadā vēl nevarēja runāt par Brāļu kapiem šodiena izpratnē. Taču ar to tika radīts pirmais plānojuma elements , kas kapulauka augšējā terasē ar nenozīmīgām izmaiņām saglabājies līdz mūsdienām. Protams, 1915. gadā nevarēja paredzēt, ka karš būs tik ilgs un kritušo tik daudz, tāpēc pirmais plānojums ir daudz pieticīgāks, ar ieeju no pašreizējā ansambļa sāniem, no tagadējās Varoņu ielas, nevis caur tagadējiem vārtiem un liepu aleju. Karam turpinoties un kritušo pulkam aizvien vairojoties, tiek izstrādāti kapsētas paplašināšanas projekti, līdz 1917. gada projektā jau redzama lielā centrālā aleja un Rīgas Brāļu kapi kopumā ieguvuši pašreizējo platību. Pateicoties A. Zeidaka rūpēm un profesionālajai darbībai kapi jau no paša sākuma tika veidoti pēc zināmas kārtības un plāna. Tika iezīmētas kapu rindas, katrs nākamais kapu paplašinājums veidoja to dabisku turpinājumu jaunā blokā. Nostiprinot smilšaino augsni un labiekārtojot teritoriju ar stādījumiem un celiņiem, dabā  tika nostiprināta kapu kopējā struktūra, to horizontālais un arī vertikālais plānojums. A. Zeidaks bija lielos vilcienos jau izveidojis kapsētas ainavu. Trūka tikai to noslēdzošā akcenta – izteiksmīga un monumentāla pieminekļa.
Pēc Bermonta padzīšanas Brāļu kapu aprūpi turpināja Strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja un Latvijas Sarkanais krusts.
1919.gada 10. decembrī nodibināja Brāļu kapu kopšanas komiteju. Tajā iekļāva bij. strēlnieku ārstu Jāni Jankovski, mācītāju Edgaru Bergu,  Andreju Zeidaku,  Frici Lasmani, Sieviešu palīdzības korpusa pārstāvi , darbā piesaistīja arhitektus Eiženu Laubi un Paulu Kundziņu. A.Zeidaks kopā ar E.Laubi bija izstrādājuši jaunu Brāļu kapu izveidošanas projektu. 1920.gadā 5.martā ar valdības atbalstu tika nodibināta Brāļu kapu komiteja, kas arī pārņēma „izkopt un turēt kārtībā Latvijas atbrīvošanas karā kritušo un mirušo Latvijas karavīru Brāļu kapus.”
Jau pirmajā, 1922. gadā izstrādātajā kapu izbūves priekšlikumā bija skaidra kapu kopējā kompozīcija. No vārtiem pie Aizsaules ielas uz kapu centrālo daļu ― paaugstināto un regulēto kāpu — veda gara liepu aleja. Ap paaugstinājumu grupējās ozolu birzs. Aiz šī paaugstinājuma atvērās zemāk izvietotais kapulauks, kuru ietvēra sienas. Tā izveidojās Brāļu kapu teritorijas trejdalījums, kura galvenais akcents bija tieši šis centrālais paaugstinājums ― pašreizējā ceremoniju vieta.
A.Zeidaks pilnā mērā uzskatāms arī par telpiskās kompozīcijas autoru. Arhitektonisko telpu viņš organizēja ar apstādījumiem: kokiem, krūmājiem, dzīvžogiem, vīteņaugiem. Jau 1922.–1923. gadā šie priekšlikumi bija realizēti, bija izveidota koku norobežotā aleja ― Pārdomu ceļš, paceltās platformas apstādījumi, atturīgie apzaļojuma elementi mūra sienu ietvertajā kapulaukā.
Jau tuvojoties ieejas vārtiem, tālumā redzam Mātes Latvijas tēlu. Liepu aleja ir arī ļoti efektīvs ievads Brāļu kapu ansamblī -  pārdomu ceļš, kas jānoiet no vārtiem līdz paaugstinātajai kapu daļai, kura pilnībā atklāj Brāļu kapu kompozīcijas jēgu.
1922.–1923. gadā iestādītas abās alejas pusēs. Līdz mūsu dienām nav saglabājušies mežrozīšu dzīvžogi, kas aleju norobežoja no abām pusēm.
Kreisajā pusē ir kādreizējo Garnizona kapu teritorija, ko savulaik pievienoja Brāļu kapiem kā t. s. Strēlnieku nodalījumu.
Ir arī realizēta A. Zeidaka ideja par visa kapu ansambļa ietvērumu apejas alejā, kas to atdala no Meža kapu, sākumā arī no Garnizona kapu teritorijas.
Reljefa paaugstinājums Brāļu kapu vidusdaļā nav radies nejauši. Šeit jau Brāļu kapu dibināšanas laikā (1915–1916) bija visaugstākā priedulāja vieta. Pirmatnējais Brāļu kapu reljefs ir bijis viļņains, apaudzis ar nelielām priedītēm, un tagadējais reljefā izlīdzinātais un ar stādījumiem telpiski organizētais kapu ansambļa izskats ir tikai A. Zeidaka neatlaidīgo pūļu rezultāts Ceremoniju laukums paceļas virs Pārdomu ceļa ar divām kāpienu rindām. Pirmajā ir astoņi pakāpieni, otrajā — seši. Laukuma vidējā daļa (pēdējais pacēlums) ir augstāka un veido gandrīz kvadrātveida formu. Savukārt Svētās uguns altāris paceļas vēl divus pakāpienus augstāk. Visa platforma izklāta ar šūnakmens plātnēm.
Ceremoniju laukums no divām pusēm apstādīts ar ozoliem septiņās rindās katrā pusē. Ozoli aug arī pa ceremoniju laukuma perifēriju. To skaits pārsniedz 100 (parasti ir nosaukti 100 ozoli), tādēļ ir runa par ozolu birzi.
Kapu iekārtošana turpinājās pēc pārdomāti izstrādāta plāna, tomēr bija jāatrisina  jautājums par kapu arhitektonisko un māksliniecisko „izdaiļošanu”.  1920.gada 19.novembrī  apspriedē tika pieņemts lēmums:

• Kapu turpmākā izveidē jāsaglabā A.Zeidaka mākslinieciskās un ainaviskās idejas;
• Sarīkot slēgtu konkursu personiski uzaicinot māksliniekus.

Atsaucība bija vāja.
1921.gada janvārī konkursa organizēšanu uzdod Mākslas departamentam. Šajā gadā martā konkursā piedalīties tiek aicināti  J.R. Tilbergu, T.Zaļkalnu, H.Grīnbergu, P.Kundziņu, E.Laubi un P.Federu. Tomēr arī šoreiz – bez rezultātiem. Tāpēc 1922.gadā vasara paiet, gatavojoties jauna konkursa organizēšanā. 1922.gadā 17.oktobrī Brāļu kapu komitejas uzdevumā tās locekļi A.Zeidaks un P.Kundziņš uzaicināja konkursā piedalīties tēlniekus Burhardu Dzeni, Teodoru Zaļkalnu, Emīlu melderi, Rihardu Mauru, Kārli Zāli, gleznotāju Jāno Robertu Tillbergu, grafiķi Vili Krūmiņu, arhitektu Paulu Kundziņu, Eiženu Laubi, Ernestu Štalbergu, Arturu Krūmiņu, Kārli Bikši un Augustu Malvestu.  Arī šoreiz konkursa dalībnieki  bija pasīvi, no visiem uzaicinātiem iesniedza tikai 5 darbus: tēlnieks B.Dzenis, T.Zaļkalns, K.Zāle, E.Melderis un arhitekts A.Krūmiņš. Visi meti 1923. Gada 23.oktobrī bija izstādīti Valsts mākslas muzejā. Lietpratēju vērtējums bija pretrunīgs.  1923,.gada 8.novembrī BBK nosūtīja K.Zālem vēstuli ar vēlmi sadarboties veidojot Brāļu kapu māksliniecisko izbūvi.
Brāļu kapu kompozīcijas pilnveidošanā ar skulpturāliem elementiem izšķirošā nozīme ir Kārlim Zālem. Daudzi Brāļu kapus uztver kā K. Zāles radošo izpausmi.
Ne maza loma ir bijusi arhitektiem, it sevišķi akadēmiķim Pēterim Federam, kas darbojies no 1924. gada līdz savai nāvei 1936. gadā. Ir jāatceras P. Federa izšķirošais solis ― Mātes figūras pārlikšana K. Zāles izgatavotajā maketā no centrālās platformas uz kapulauka aizmugures sienu. Tas ienesa skaidrību Brāļu kapu telpiskajā organizācijā, bez kuras nebūtu pašreizējā veidola.
Brāļu kapu komitejā no 1922. līdz 1924. gadam ir līdzdarbojies arī arhitekts Pauls Kundziņš. Liela, līdz šim vēl detaļās neapzināta loma Brāļu kapu izbūvē ir arhitektam Aleksandram Birzeniekam (no 1928. līdz 1931. gadam). A. Birzenieks tika pieaicināts kā tehniskais darbinieks atsevišķu elementu darba zīmējumu izstrādāšanā, bet viņam neapšaubāmi ir liela ietekme ansambļa kopējā tēla un noskaņas radīšanā kā labam celtniecības materiālu izpratējam.
                 
 
Atsauces: „Rīgas Brāļu kapi 1915 – 1936 – 2011”; A.Holcmanis „Rīgas Brāļu kapu arhitektūra” 99.-122.lpp.
 „Brāļu kapi  1915 – 1936-2011” ,  Rīga, 2011, 57.-82.lpp.  Eižens  Upmanis „Brāļu kapu komiteja”.
 „Rīgas Brāļu kapi 1915 – 1936 – 2011”; G.Lināre “Rīgas Brāļu kapu dārza arhitektūra” 83.- 99. Lpp.
„Brāļu kapi”; 1995 ; Vaidelotis  Apsītis,  7 .lpp.; 23.; 28; 41; 48. -