LV / EN / DE / RU
Meklēt
Ievads Pasākumi Vēsture Apbedījumi Ansamblis Galerija Kontakti

II Pasaules karš

Latvijas pievienošana PSRS
1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks, izmantojot Molotova-Ribentropa pakta slepenajos protokolos paredzētos nosacījumus, iegāja Latvijas teritorijā. Līdz ar to PSRS bija pārkāpusi ar Latviju parakstītos starpvalstu līgumus, tai skaitā Latvijas-Krievijas 1920. gada miera līgumu un Latvijas-Krievijas 1932. gada neuzbrukšanas līgumu. Mūsdienās notiek politiskas diskusijas starp Latviju (kopā ar citām Baltijas valstīm) un Krieviju par šo faktu juridisko traktējumu.
Pēc dažām dienām, 20. jūnijā, pēc PSRS prasībām tika izveidota propadomju režīma marionešu valdība profesora Augusta Kirhenšteina vadībā. Viens no pirmajiem šīs valdības darbiem bija pastāvējušo sabiedrisko un politisko organizāciju aizliegšana un likvidācija. Netika skartas tikai dažas komunistu organizācijas.
Saskaņā ar Maskavā 4. jūlijā pieņemto lēmumu, 14. un 15. jūlijā notika t.s. Tautas Saeimas vēlēšanas. Pie vēlēšanām tika pielaists tikai varas iestāžu izveidotais un vienīgi atļautais Darba tautas bloks. Vēlēšanu norisi kontrolēja Maskavas sūtnis Andrejs Višinskis. Atis Ķeniņš mēģināja "Tautas saeimas" vēlēšanām pieteikt alternatīvu Demokrātiskā bloka sarakstu, par ko viņu apcietināja un tiesāja pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-14,10. panta par labējo partiju organizēšanu Saeimas vēlēšanās, aģitēšanu un pilsoņu parakstu vākšanu. 5. augustā — PSRS Augstākās padomes sēde Maskavā formāli apmierināja Latvijas Tautas Saeimas delegācijas "lūgumu" uzņemt Latviju "brālīgajā PSRS tautu saimē".
Vēl pirms Latvijas pievienošanas PSRS, padomju varas iestādes izvērsa plašu terora kampaņu. Tika arestēti, pratināti un izvesti uz Krieviju daudzi Latvijas sabiedrības elites pārstāvji, ieskaitot K. Ulmani. Daudzi bijušie Latvijas valdības ministri tika sodīti ar nāvi — Ludvigs Adamovičs, Jūlijs Auškāps, Hugo Celmiņš, Vilis Gulbis, Jānis Kauliņš, Gotfrīds Mīlbergs, Marģers Skujenieks un citi. Plaša deportācija tika veikta 1941. gada 14. jūnijā, kad, lielākoties uz Krievijas austrumu apgabaliem, tika izvesti vairāk nekā 15 000 Latvijas pilsoņu.[8]
Dažu mēnešu laikā tautas saimniecībā pastiprinājās krīze. Tā jau 23. jūlijā tika ieviesta preču normēšana, bet 25. novembrī lata vietā apgrozībā tika ieviests padomju rublis attiecībā 1:1, lai gan vēl īsi pirms PSRS iebrukuma šī attiecība bija 1 lats = 10 rubļu.[nepieciešama atsauce] Arī rūpniecības uzņēmumi tika pārveidoti atbilstoši PSRS modelim — konkurences un peļņas vietā par galveno darba motivējošo līdzekli tagad kļuva sociālistiskā sacensība. Tika uzsākta arī agrārā reforma — zemes pārdale par labu bezzemniekiem un sīkgruntniekiem. Zemnieku saimniecību likvidācija un piespiedu kolektivizācija, t.i., pāreja uz kolhozu sistēmu sākās tikai pēc kara.
 
Nacistiskā okupācija
Otrā pasaules kara darbība Latvijā sākās 1941. gada 22. jūnijā ar Vācijas kara aviācijas uzlidojumiem Liepājai un Ventspilij, bet pilnīgu Latvijas teritorijas okupāciju Vācijas armija pabeidza 8. jūlijā. Iekaroto teritoriju pārvaldei Trešais reihs izveidoja sazarotu pārvaldes struktūru. Tās galvgalī bija Okupēto austrumu apgabalu ministrija (vāciski: Reichministerium für die besetzten Ostgebiete) reihsleitera Alfrēda Rozenberga vadībā. Latvija, līdz ar pārējām Baltijas valstīm, Baltkrieviju un Polijas austrumu daļu tika iekļautas vienā no šīs ministrijas struktūrvienībām — reihskomisariatā Ostlande (vāciski: Reichskommissariat Ostland), kuru pārvaldīja reihskomisārs Hinrihs Loze (Hinrich Lohse). Okupētajām valstīm tika piešķirts ģenerālapgabalu (vāciski: Generalbezirk) statuss. Saskaņā ar šo shēmu Latvija tagad bija ģenerālapgabals, kuru pārvaldīja ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers. Latvijas ģenerālapgabals dalījās vēl sīkākās struktūrvienībās — novadu komisariātos, kuri tālāk sadalījās apriņķos un pagastos. Vācu pārvaldes un represīvās iestādes noteica praktiski visus Latvijas dzīves būtiskos jautājumus, lai gan civilās pārvaldes struktūras zemākajos līmeņos tika pieļauta arī Latvijas vietējo iedzīvotāju iesaistīšana.
1943. gada sākumā, saasinoties stāvoklim frontē, tika dibināts Latviešu SS brīvprātīgo leģions, kurā, pretēji nosaukumam, karotājus mobilizēja. Mobilizāciju atviegloja pirms kara veiktās PSRS represijas pret iedzīvotājiem. Par leģiona ģenerālinspektoru tika iecelts ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, viņam nebija tiesību leģionam dot tiešas pavēles - tā bija vācu komandieru prerogatīva.
Latvijā vācu okupācijas laikā tika izveidota plaša represīvā sistēma, kas tika izvērsta jau no pirmajām okupācijas dienām. Galveno lomu šajā jomā spēlēja vācu Drošības policija un Drošības dienests. Tika iesākta geto, koncentrācijas nometņu un cietumu sistēmas izveidošana. Latvijas pilsoņi — ebreji, kuri apdzīvoja valsti daudzus gadsimtus, tika gandrīz pilnīgi iznīcināti. Šajos noziegumos piedalījās arī latviešu daļas, no kurām lielākā bija tā saucamā Arāja komanda.
Saimnieciskās politikas jomā Vācija bija ieinteresēta maksimālā okupēto zemju ekspluatācijā, it īpaši to valstu, kas atradās frontes tuvumā, ar mērķi pēc iespējas operatīvāk un lētāk nodrošināt karojošo armiju vajadzības. Ekspluatēta tika arī Latvija. Tādēļ okupācijas sākumā vācieši nedomāja novērst PSRS ekspropriācijas un nacionalizācijas sekas. Tieši otrādi, Latvijā sagrābtie īpašumi — tika uzskatīti par reiha kara laupījumu un tika izmantoti tā militāro mērķu interesēs. Tādēļ par Latvijas tautsaimniecības attīstību vācu okupācijas laikā grūti runāt. Tikai vēlāk, redzot, ka valsts īpašumi tiek apsaimniekoti neefektīvi, vācieši 1943. gada sākumā izšķīrās par daļas nelielo uzņēmumu privatizāciju. Sarkanajai armijai tuvojoties 1944. gadā, vācieši no Latvijas izveda daudzas vērtīgākas iekārtas, bet ko nespēja izvest, uzspridzināja.
1944. gada 17.martā 189 prominenti Latvijas pilsoņi parakstīja Latvijas Centrālās Padomes memorandu, prasot atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti.[10] Notikumiem frontē attīstoties nelabvēlīgi Vācijai, lai piesaistītu Vācijas armijai pēc iespējas vairāk karavīru no vietējiem iedzīvotājiem un palielinātu to cīņas sparu, reiha vadība sāka solīt pēc kara Latvijai piešķirt zināmu autonomiju. Pirmie soļi šajā virzienā bija Latvijas Nacionālās padomes sasaukšana Potsdamā 1945. gada 20. februārī, kura ievēlēja Latvijas Nacionālo komiteju (LNK), par kuras vadītāju iecēla leģiona ģenerālinspektoru Rūdolfu Bangerski. LNK praktiskā loma aprobežojās galvenokārt ar palīdzības sniegšanu bēgļiem, jo reiha vadība nekad nebija nopietni domājusi par valstiskas neatkarības atjaunošanu Latvijā.
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_v%C4%93sture
 
© www.rigasbralukapi.lv, 2017 Insbergs web lapu izstrāde un interneta risinājumi